Zinātnieki Donjānas bioloģiskās stacijas vadībā ir atklājuši līdzīgu vokālisma izpausmi vairāk nekā 20 putnu sugām visā pasaulē. Rezultāti liek apšaubīt tradicionālo sadalījumu dzīvnieku komunikācijā un cilvēku valodā.
Starptautisks pētījums, ko veica Donjānas bioloģiskā stacija (EBD-CSIC), ir pirmais zināmais dzīvnieku vokālisma piemērs, kas apvieno iedzimtas un iegūtas sastāvdaļas. Atklājums, kas publicēts žurnālā Nature Ecology and Evolution , ir līdzīgas vokālisma atklāšana vairāk nekā divdesmit sugām visā pasaulē.
Rezultāti atklāj jaunu skatījumu uz dabiskās atlases lomu balss komunikācijas evolūcijā un apstrīd tradicionālo sadalījumu starp dzīvnieku komunikāciju un cilvēku valodu.
“Pirmo reizi mēs esam dokumentējuši vokalizāciju, kurai ir gan iegūtas, gan iedzimtas sastāvdaļas, kas var parādīt, kā iegūtie signāli ir attīstījušies no iedzimtiem skaņām, kā to pirmo reizi pieņēma Čārlzs Darvins,” skaidro Viljams Finijs, evolūcijas ekologs no EBD-CSIC un galvenais pētījuma autors.
„Mēs redzam, kā evolūcija ļauj sugām piešķirt iegūtās nozīmes skaņām, kuras tās jau reproducē dabiskā veidā,” viņš norāda.
Zinātnieku grupa atklāja, ka vairāk nekā 20 dažādu putnu sugas no četriem kontinentiem izdod gandrīz identiskas skaņas, līdzīgas gaudošanai, kad tās atklāj parazītisko putnu, piemēram, dzegužu, klātbūtni.
Šie sugas dēj olas citu putnu ligzdās, piespiežot tos audzināt mazuļus, bieži vien par sliktu saviem pēcnācējiem. Tādējādi šo parazītu atklāšana un iznīcināšana ir acīmredzama evolūcijas priekšrocība.
Kāpēc dažādas putnu sugas no tik tālu viena no otras esošām vietām kā Austrālija, Ķīna un Zambija izmanto vienu un to pašu saucienu, lai identificētu savus parazītus, neskatoties uz to, ka tās nekad nav saskārušās?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, viņi veica eksperimentus ar skaņas atskaņošanu, lai novērtētu, kā īpatņi reaģē uz šāda veida saucienu salīdzinājumā ar citām vokācijām. Viņi veica arī citus eksperimentus, lai analizētu īpatņu reakciju uz dzegužputnu dziesmu salīdzinājumā ar citām plēsēju un neplēsēju sugām.
Starp instinktīvo un iegūto
Rezultāti parādīja, ka, dzirdot kliedzienu, putni instinktīvi metās izlūkot. Šajā brīdī viņi sāka uztvert signālus no apkārtējās vides un iemācījās saistīt skaņu ar parazīta klātbūtni.
Šī spēja novērot un pētīt apkārtējo vidi neaprobežojas ar tūlītēju reakciju, bet ietekmē putnu turpmāko uzvedību.
“Tieši tad putni iemācās izdot šo skaņu nākotnē,” saka Džeims Kennerlijs , līdzautors un pētnieks Kornellas Universitātes ornitoloģijas laboratorijā Ņujorkā.
Papildus mācīšanās mehānismam šim atklājumam ir plašākas evolucijas sekas , piedāvājot jaunu izpratni par apgūtās valodas izcelsmi.
„Interesantākais šajā kliedzienā ir tas, ka tas ir kaut kas vidējs starp instinktīvām vokācijām, ko mēs bieži redzam dzīvniekiem, un pilnībā apgūtām vokālām vienībām, piemēram, cilvēku vārdiem,” norāda Finijs.
Pētījums arī parādīja, ka sugas, kas izdod šāda veida skaņas, parasti apdzīvo reģionus ar sarežģītām tīklojumiem, kur bieži notiek mijiedarbība starp perējošiem parazītiem un to saimniekiem.
“Tā kā putni kopīgi atbaida parazītus, ir ļoti svarīgi paziņot, kā un kad jāsadarbojas. Tāpēc šis kliedziens parādās tajās pasaules daļās, kur sugas ir vairāk pakļautas ligzdošanas parazītismam,” skaidro Kennerli.
Rezultātā, viņš piebilst, „šāda veida vokālisma evolūcija ietekmē sadarbības modeļus putnu vidū visā pasaulē”.
Pēc pētījumā iesaistītās zinātniskās grupas teiktā, tieši saikne starp putna iedzimto skaņu un tā apgūto reakciju padara šo pētījumu unikālu.
To rezultāti liek apšaubīt tradicionālo skaidru sadalījumu starp dzīvnieku komunikāciju un cilvēku valodu. Turklāt tie liecina, ka apgūtas komunikācijas sistēmas, tostarp cilvēku valoda, varētu būt radušās pakāpeniskas instinktīvo un apgūto komponentu integrācijas rezultātā.
