Klimata pārmaiņas, kas bieži tiek uztvertas kā ilgtermiņa drauds, kļūst par satraucošu realitāti dažās pasaules daļās. Starp visneaizsargātākajiem reģioniem Tuvie Austrumi un Ziemeļāfrika (BASA) atrodas priekšgalā. Šie reģioni, kas jau tā ir vieni no karstākajiem un sausākajiem uz planētas, paredzams, ka tuvākajos gadu desmitos saskarsies ar strauju temperatūras paaugstināšanos.
Saturs
Reģions jau pārkarst
Tuvie Austrumi un Ziemeļāfrika jau tagad ir vieni no viskarstākajiem reģioniem uz planētas. Vasaras laikā dažos reģionos regulāri tiek reģistrēti temperatūras kāpumi, kas pārsniedz 50 °C. Šie ekstremālie apstākļi ne tikai rada diskomfortu, bet arī apdraud iedzīvotāju veselību, samazina ūdens resursus un palielina enerģijas patēriņu dzesēšanai.
Vēl satraucošāk ir tas, ka šis reģions ir tuvu tam, lai pārsniegtu kritiskās sasilšanas robežvērtības par 1,5 un 2 °C salīdzinājumā ar pirmskrājniecības līmeni, ievērojami apsteidzot lielāko daļu citu pasaules reģionu. Lai gan Parīzes nolīgums ir vērsts uz globālās sasilšanas ierobežošanu ar šīm robežvērtībām, daži Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģioni jau ir tās pārsnieguši vai atrodas bīstami tuvu tām.
Satraucošas prognozes: bezprecedenta temperatūras pieaugums
Mūsdienu klimata modeļi, kas izmanto augstas izšķirtspējas datus (CMIP5 un CMIP6), liecina, ka sasilšanas temps šajos reģionos ir nevienmērīgs. Piemēram, Arābijas pussalas iekšzemes reģioni sasilst 3,5 reizes ātrāk nekā vidēji pasaulē. Pie šāda tempa sasilšana reģionā var sasniegt 3–4 °C jau 2070. gados, aptuveni trīsdesmit gadus ātrāk nekā citās pasaules daļās.
Īpaši cietusi Saūda Arābijas province Rijāda, kur vasaras temperatūras var sasniegt ekstremālus rādītājus, kā arī daži Alžīrijas un Mauritānijas reģioni. Ziemā sasilšanas zonas koncentrējas Irānas Elbursas kalnos. Vēl satraucošāk ir tas, ka saskaņā ar pesimistiskākajiem scenārijiem līdz 2100. gadam Aravijas pussalas centrālajā daļā, kas jau tā ir sausā reģionā un nav gatava šādiem apstākļiem, paredzams siltuma pieaugums līdz 9 °C.
Šo straujo siltuma pieaugumu pastiprina reģiona tuksnešainais raksturs. Atšķirībā no mitrajām ekvatoriālajām zonām, sausās tuksneša zonas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā nespēj atdzist, izmantojot iztvaikošanu. Tas tās pielīdzina polārajiem reģioniem, kur temperatūra strauji paaugstinās ģeogrāfisko un klimatisko īpatnību dēļ.
Temperatūras: galvenās problēmas populācijām un ekosistēmām
Šo izmaiņu sekas ir milzīgas. Stipras sasilšanas gadījumā daļa reģiona var kļūt vienkārši nepiemērota dzīvošanai. Karstuma viļņi kļūs biežāki, ilgāki un intensīvāki, kas palielinās dehidratācijas, siltuma izsīkuma un citu ar karstumu saistītu slimību risku.
Ietekme skars arī ekosistēmas. Lauksaimniecības zeme, kas jau tā ir ierobežota šajos reģionos, kļūs vēl mazāk produktīva, kas saasinās pārtikas drošības problēmu. Piekļuve ūdenim, kas jau tā ir ierobežota, kļūs vēl ierobežotāka, radot spriedzi saistībā ar dabas resursiem un izraisot masveida migrāciju uz mazāk skartajiem reģioniem.
Pašreizējā pilsētu teritoriju infrastruktūra, īpaši blīvi apdzīvotos piekrastes pilsētās, piemēram, Omānā vai Persijas līcī, nav paredzēta tik ekstremālam temperatūras paaugstinājumam. Lai nodrošinātu minimālos dzīves apstākļus, būs nepieciešamas nopietnas izmaiņas.
Reakcija uz draudiem: palēnināšana un pielāgošanās
Neskatoties uz drūmajām prognozēm, vēl ne viss ir zaudēts. Pētnieki aprēķinājuši, ka ambiciozi globāli pasākumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai var palēnināt reģiona sasilšanu līdz pat 38 %. Tas prasīs nopietnas saistības no lielāko ekonomiku puses, kā arī no reģiona valstīm, kas bieži vien ir bagātas ar fosilā kurināmā atradnēm.
Adaptācija arī būs ļoti svarīga. Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas pilsētas var kļūt par laboratorijām, kurās izstrādāt inovatīvus risinājumus cīņai pret ekstremālu karstumu. Arhitektūras risinājumi , piemēram, uzlabota ēku ventilācija un gaismu atstarojoši materiāli, var samazināt nepieciešamību pēc gaisa kondicionēšanas. Pilsētu apzaļumošana , lai gan tā ir sarežģīta sausos reģionos, var arī veicināt sabiedrisko telpu atdzesēšanu.
Aizvien pieaugošā sociālā un ģeopolitiskā ietekme
Temperatūras paaugstināšanās Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā neaprobežojas ar ekoloģiskām vai ekonomiskām sekām; tā arī pastiprina sociālo un ģeopolitisko spriedzi. Pieaugošais pārtikas trūkums un ūdens resursu samazināšanās pastiprina nevienlīdzību starp lauku un pilsētu kopienām, palielinot iekšējo konfliktu risku. Starptautiskā līmenī šīs problēmas izraisa ievērojamu migrācijas vilni, kad miljoniem cilvēku meklē patvērumu reģionos, kas mazāk skarti ar sasilšanu. Šīs masveida pārvietošanās var destabilizēt esošo ģeopolitisko līdzsvaru, tādēļ starptautiskā sadarbība ir nepieciešama, lai mīkstinātu turpmākas humanitārās krīzes.
Enerģētikas un ekonomikas izaicinājums reģiona valstīm
Saskaroties ar pieaugošo karstumu un ūdens resursu samazināšanos, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā esošajām valstīm ir jāpārskata savas enerģētikas un ekonomikas modeļi. Viens no pašreizējās situācijas paradoksiem ir to lielā atkarība no fosilā kurināmā, kas ir gan galvenais ienākumu avots, gan faktors, kas veicina globālo sasilšanu.
Lai gan dažas valstis, piemēram, Apvienotie Arābu Emirāti un Saūda Arābija, aktīvi investē atjaunojamajā enerģētikā, tostarp saules enerģijā un „zaļajā” ūdeņradī, pāreja uz to joprojām ir lēna un nevienmērīga. Turklāt temperatūras paaugstināšanās izraisa strauju pieprasījuma pieaugumu pēc elektroenerģijas dzesēšanai, radot slogu enerģētikas infrastruktūrai un palielinot piesārņojošas enerģijas patēriņu.
Šajā kontekstā ekonomiskā diversifikācija un ambiciozas vides politikas īstenošana kļūst izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu reģiona ilgtspēju, saskaroties ar nākotnes klimata problēmām.
