Ne visi pagātnes laiki bija labāki, bet tie var palīdzēt mums saprast, kas mēs esam šodien.
Dažreiz tas notiek pat nemanāmi: neformālas sarunas vidū kāds atkal sāk runāt par to laiku, par to mīlestību, par to, “kas būtu, ja…” . Un, lai gan atmiņas par pagātni nelielās devās ir pilnīgi normālas, kad tas kļūst par pastāvīgu ieradumu, rodas dabisks jautājums: kas slēpjas aiz šī emocionālā skatiena atpakaļskata spogulī? Saskaņā ar psiholoģiju biežas sarunas par pagātni ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks ir „iesprūdis”, bet var būt neizšķirtu emocionālu procesu, nepiepildītu vēlmju pazīme vai pat veids, kā aizsargāties no tagadnes.
Viens no visizplatītākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki pastāvīgi atsaucas uz savām atmiņām, ir nostalģija. Šī sajūta var būt saistīta ar maigumu, melanholiju vai pat prieku. No psiholoģiskā viedokļa atmiņas par laimīgiem pagātnes mirkļiem var pildīt regulējošu funkciju: tās mierina, stabilizē un stiprina personības identitāti. Saskaņā ar nesen veiktiem pētījumiem, nostalģija aktivizē smadzeņu zonas, kas saistītas ar atalgojumu, kas izskaidro, kāpēc sarunas par pagātni var likt mums justies labāk neskaidros vai demotivējošos tagadnes periodos. Tomēr ne visas atmiņas ir pozitīvas. Daži cilvēki pastāvīgi atgriežas pagātnē, jo tieši tad viņi jutās visdzīvākie, visvērtīgākie un vispašpārliecinātākie. Atgriešanās pagātnē — pat ja tikai domās — var sniegt kontroli vai piederības sajūtu, ko viņi neatrod tagadnē. Problēma rodas, kad šis skats uz pagātni kļūst par sava veida emocionālu bēgšanu: idealizējot pagātnes pieredzi, pastāvīgi salīdzinot to ar tagadni vai jūtoties ieslodzītiem stāstos, kas vairs nepastāv, var ierobežot personības izaugsmi un ietekmēt esošās attiecības. No klīniskās psiholoģijas viedokļa tas ir saistīts ar tādiem mehānismiem kā „afektīvā noenkurošanās” (tendence pretoties atvadīties no kaut kā, kas kādreiz mums bija patīkams, pat ja tā vairs nav) vai grūtībām pārdzīvot neatrisinātu sēru.
Atmiņas un savas dzīves stāsta stāstīšana, īpaši skaļi, pilda svarīgu terapeitisku funkciju. Pēc naratīvās psihoterapijas speciālistu domām, stāstot savas atmiņas, mēs tās sakārtojam, piešķiram tām jēgu un, zināmā mērā, pārrakstām savu uztveri par sevi. Tāpēc cilvēks, kas bieži piemin savu pagātni, ne vienmēr atrodas strupceļā: viņš var atrasties sapratnes procesā, pārveidojot sevi vai pat mēģinot integrēt pagātnes pieredzi, lai uzlabotu savu tagadni. Tomēr pastāv noteikti pazīmes, kas var liecināt par nepieciešamību pēc psiholoģiskā atbalsta. Piemēram, ja sarunas par pagātni izraisa skumjas, vainas vai dusmas; ja ir novērojama iepriekšējo posmu acīmredzama idealizācija bez atklātības pret tagadni; ja mēs izvairāmies skatīties nākotnē vai izjūtam apātiju pret to, kas mūs gaida; vai ja atmiņas kļūst par attaisnojumu, lai nevirzītos uz priekšu vai nepieņemtu svarīgus lēmumus. Šādos gadījumos konsultācija ar speciālistu var kļūt par atslēgu, lai pagātni pārvērstu par pieredzi, nevis emocionālu slogu.
Sarunas par pagātni nav vājuma pazīme vai kaut kas, no kā jāizvairās par katru cenu. Bieži vien tas ir veids, kā atgriezties pie tā, kas mēs bijām, lai labāk saprastu, kas mēs esam šodien . Uzdevums ir atrast līdzsvaru: cienīt pieredzi, nekoncentrējoties uz to. Galu galā pagātne var būt gudrības avots… ja mēs neaizmirstam, ka dzīve ir arī nākotne.
